Kad pametām velēnu būdiņu, gaisā karājās smalks smidzeklis, taču noskaņojums bija pozitīvs, jo taisījāmies mēs siltumā un sausumā, pēc rīta tējas.
Diezgan ātri smidzināšana pārvērtās gāšanā, bet pēc tam arī mērcēšanā
[vairāk]
Islandes velobrauciens - 8. diena
EveryTrail - Atrodi pārgājienu maršrutus Kalifornijā un citur
Par laimi, Andrejam bija aizķēries lietusmētelis, kas lieti noderēja
Ceļa sākumā vienmēr ir grūti iedarbināt visu sava organisma jaudu
Toties ar laiku muskuļi iesilst, bet prāts pierod pie tā, ka atkal jāminas
Šķiet, te mēs esam iebraukuši mākonī
Sajūta tāda, it kā zeme kūpētu, gluži kā pie Geizera. Skaistums neaprakstāms. No saules kļuva siltāk, un pat tas, ka bijām izmirkuši līdz pēdējai vīlītei, vairs netraucēja.
Bet, kad pie apvāršņa saules staros iemirdzas ledājs, tad vispār jumtu rauj nost
Visapkārt – pasakaini mīksti un omulīgi dūmi
Priekšā – burvīga, spilgta un mirdzoša gaisma
Viss gāja labi. Tiesa gan, kopš paša rīta, braucot pa ceļu, mēs bijām redzējuši tikai vienu mašīnu, tas ir, vietas, kurās bijām ieklīduši, kļuva arvien mežonīgākas un cilvēku pamestākas. Protams, tādā gadījumā Visumam ir absolūti nepieciešams mums atgādināt, ka neesam izbraukuši piknikā. Dienas vidū jūsu padevīgie kalpi atdūrās pret platumplatu upi, teju kā ezeru. Varbūt mēs būtu metušies tai pāri, nepadomājot par grūtībām, bet no tās puses upi šķērsoja kvadriciklisti, un mums pēkšņi kļuva ļoti labi redzams, cik nopietns šķērslis nostājies mūsu ceļā. Upes dziļums bija gandrīz līdz jostasvietai. Izklausās ne pārāk draudīgi, bet tikai tiem, kuri nav redzējuši Islandes upes. Lieta tāda, ka straume tajās ir ļoti spēcīga, ūdens ir duļķains smilšu piejaukuma dēļ, dziļumu nevar redzēt, gultne ir no maziem un lieliem akmeņiem – tā ir nestabila, un iet pa to ātri, turklāt vēl ar velosipēdu, nav iespējams. Pieskaitiet tam vēl temperatūru ap nulli, un jūs sapratīsiet, kāpēc šīs divdesmit metrus platās lentes šķērsošana mums šķita līdz neiespējamībai riskants pasākums.
Galvenā problēma, protams, ir straume – tajā ir grūti noturēties kājās pat vienkārši tāpat, bet stiept sev līdzi vēl arī piekrautu velosipēdu – praktiski neiespējami. Vienīgais variants – iet šurpu turpu vairākas reizes, pārnesot mantas pakāpeniski, bet jau pēc pieciem ledainās, asās gultnes metriem kājas sāk briesmīgi raut krampī un kņudēt, savukārt galvā mostas domas par tavu drīzo galu no pneimonijas.
Kvadriciklisti ne bez grūtībām tika pāri uz mūsu pusi. Viņi būtu priecīgi mums palīdzēt, taču viņu izpūtēji un dzinēji jau tāpat tikai nedaudz slējās virs ūdens, un riskēt viņi nevarēja, jo, atšķirībā no ričuka, viņus no upes bez papildu tehnikas ārā nedabūt.
Tā mēs arī kūkojām krastā kādu pusstundu: kvadriciklisti – cenšoties atrast seklāku vietu, kur varētu izmēģināt laimi, mēs – lēnām slīgstot panikā un apjaušot visa ceļojuma vislielākā ekstrēma neizbēgamību, ja neskaita vētru.
Andrejs jau iztēlojās apokaliptiskas ainas par to, kā viņu aiznes straume, viņš ar galvu ienirst ledainajā ūdenī, ričuks slīkst, bet somas peld uz leju, pakāpeniski atritinoties un piepildoties ar ūdeni, kas samērcē visu saturu. Tas acīmredzot bija nerealizēts sapnis par to, lai labās tantes un onkuļi no glābšanas dienesta savāktu mūs no šīs skarbās vietas uz silto, hipsterīgo Reikjavīku. Bet figu viņam!
Atgādināšu, ka kopš paša rīta mēs bijām redzējuši tikai vienu mašīnu. Kamēr stāvējām pie brasla, divas vai trīs piebrauca, paštukoja un devās atpakaļ – skaidri novērtēja savas iespējas. Atgādināšu, ka mēs jau tāpat esam dziļi salas iekšienē, un parastas mašīnas te nevar būt, tikai 4x4 ar augstu klīrensu. Tomēr mūsu sastaptā pārceltuve bija tik skarba, ka pat citiem neskaitāmiem brasliem pilnīgi piemēroti vāģi šeit izrādījās nederīgi.
Viss beidzās negaidīti un gluži brīnumaini – pie upes no mums pretējās puses piebrauca divi autobusi. Pārfrāzējot slaveno teicienu, kas sabiedriskajam transportam ir forši, tas personīgajam – nāve.
Autobusi gan nebija sabiedriskie, bet gan īrēti vai personīgie, vienu vadīja islandietis ar lielu ģimeni vārdā Gunārs, bet otrā sēdēja viltīgi smaidošs onkulītis ar omi. Protams, autobusus mēs nostopējām, turklāt abus. Onkulītis angliski nerunāja, bet pēc viņa viegli piemiegtās, šķielējošās acs un pofigistiskā smaida es nopratu, ka viņam jūra ir līdz ceļiem un viņš mūs noteikti būtu pārvedis. Tas gan nebija vajadzīgs, jo līdz tam laikam kvadriciklisti (arī vietējie, islandieši) bija izskaidrojuši Gunāram, ka bez viņa līdzdalības mēs no velotūristiem neviļus pārvērtīsimies par laiviniekiem bez peldlīdzekļiem, kas varētu beigties diezgan traģiski.
Gunārs uzspļāva uz rokām, izsēdināja baru jauno radinieku, kuri blenza uz mums ar izbrīnu par mūsu idiotismu, kas mijās ar apbrīnu par bezbailību, un iebāza mūsu veļukus salonā (bagāžnieka busiņam nebija). No ričukiem dāsni bira dubļu pikas uz tīrās grīdas, es jau biju pa pusei izģērbies upes forsēšanai, bet Gunārs ar stingru roku nesatraucoties grozīja stūri, bet ar kāju spieda gāzi bez liekām domām, nepievēršot uzmanību tam, kā autobuss strauji palecas un gāzelējas no viena sāna uz otru, it kā mēs būtu iekļuvuši zemestrīcē. Nepagāja ne pāris minūtes, kad mēs veiksmīgi nokļuvām tajā krastā.
Jau otro reizi islandieši mums parādīja lielisku viesmīlības, savstarpējās palīdzības un dvēseles labestības paraugu, par ko esmu viņiem ļoti pateicīgs. Kas to lai zina, kā viss iegrieztos bez šiem smieklīgajiem vecajiem busiņiem. Bet varbūt velti nepārcēlāmies paši, būtu vēl vairāk, ko atcerēties. Jebkurā gadījumā, tas viss jau ir noticis, un mēs dabūjām whole lotta fun. Diena nebija nodzīvota velti, turklāt tā pat vēl nebija beigusies, un priekšā mūs gaidīja jauni brīnumi, par kuriem jūs uzzināsiet no mana stāstījuma jaunās nodaļas.